8877
28005579

Kā nozarē laiks ritējis - Dižozols mežu apsaimniekošanas eksperta intervija Zemeunvalsts.lv

Pievienots: 18.03.2019 14:58

Kā mazliet vairāk nekā 23 gados mežos notiekošie procesi un darbi ir mainījušies?

Pamatu pamatos darbi, kas veicami mežu apsaimniekošanā, nav mainījušies, bet ļoti būtiski mainījies veids, kā tas tiek nodrošināts. Ir mainījušās tehnoloģijas un tehnika; parādījusies GPS sistēma, saimniekošana kļuvusi daudz precīzāka. Gadu gaitā nozarē noticis daudz “optimizāciju, apvienošanos un reorganizāciju”. Lielākās pārmaiņas, protams, saistāmas ar mežu uzraudzības nodalīšanu no mežu apsaimniekošanas. “Dižozols” komanda šobrīd nozarē ievieš būtiskas izmaiņas un gribētu teikt: esam revolucionāru pārmaiņu nesēji vietējā mežu apsaimniekošanas sistēmā.

Kas tieši domāts ar “revolucionārām pārmaiņām”?

Mēs vēlamies pilnībā mainīt nozari un ceram, ka visi mežu apsaimniekošanas uzņēmumi ar laiku sekos mūsu piemēram. Mēs to redzam kā Skandināvu un vietējās pieredzes apvienojumu – viss labākais, kas ir līdz šim bijis. Tas ietver skaidru redzējumu par mežu, par ilgtspējīgu saimniekošanu tajā, pilnīgu caurspīdību visos mežu apsaimniekošanas procesos - gan pirms mežistrādes uzsākšanas, gan tās laikā, kā arī skaidri zināmu pakalpojuma apjomu un izmaksas, iespēju sekot līdzi katram darbam, kā rezultātā no sava meža saimnieks var saņemt maksimumu – gan īstermiņā, gan ilgtermiņā. Ja meža īpašnieks lēmis nevis pats saimniekot savā mežā (īpašumā), bet uzticēt to profesionāļiem, viņš vispirms gūst skaidru priekšstatu par norisēm, procesiem, ieguvumiem utt. Protams, lēmumi ir tikai un vienīgi īpašnieka ziņā – kā saimniekot, ko darīt vienā vai otrā nogabalā, un citas nianses, ko īpašnieks vēlas no mums – apsaimniekotāja. Sadarbība tiek balstīta uz ilgtermiņa attiecībām starp mums un īpašnieku. Tā balstās uz  ieguldījumu nākotnē – lai šodien mežu varētu maksimāli sakopt un izmantot tā, lai turpmāk tas būtu daudzējādā ziņā labāks un kvalitatīvāks.

Cik gadiem (vidēji) apsaimniekošana tiek plānota?

Aptuveni lēšot – uz vienu starp inventarizācijas periodu, kas šodien ir 20 gadi. Šādu laikposmu arī plānojam. Protams, ir virkne plānus ietekmējošu apstākļu - kaut vai situācija kokmateriālu tirgū. Bet plāns tiek veidots, un, ja tā var teikt, tuvākie pieci gadi ir ar “ļoti skaidru” perspektīvu, kas varētu būt un veidoties nākamajos 15! Jāņem vērā, ka mežu īpašniekiem pieder dažādas meža platības (izmēros) – tie var būt viens vai divi hektāri un tie var būt desmiti vai tūkstoši hektāru. Turklāt, mūsu izstrādātais apsaimniekošanas plāns un piedāvājums ir tikai viena puse, jāņem vērā arī otra – īpašnieka plāni, vēlmes un arī zināšanas. Nereti meža īpašnieku nepieciešams izglītot un viņa zināšanas papildināt, lai tiešām viņš iegūtu no sava meža maksimumu gan šodien, gan nākotnē.

Labi teikts! Kādas ir cilvēku zināšanas vai sapratne par viņu īpašumā atrodošos mežu?

Diemžēl, pieredze rāda, ka zināšanas par mantotu vai īpašumā esošu mežu ir ļoti vājas. Gan par pašu mežu, gan ar mežu saistīto likumdošanu – kad var, vai var, ko var, cik var… Šādas profesionālim zināmas lietas mežu īpašnieki bieži vien nezina! Esmu sastapis zemniekus, kas savulaik ar saviem mežiem mēģinājuši kaut ko darīt, kaut kā nebūt saimniekot pašu spēkiem – viņu izpratne ir vismaz minimālā līmenī. Bet - esmu sastapis arī cilvēkus, kas nesaprot, kādā stāvoklī ir viņa īpašums. Mežs ir mežs (īpašnieka izpratnē)! Viss… Ko vajadzētu mainīt, uzlabot, kopt vai cirst – nojausmas nav! Protams, varu spriest tikai par paša pieredzēto, bet zināšanu apjoms, manuprāt, bieži vien ir mazs!

Pierobežas meži. Kādi tie ir?

Mans darba reģions ir Latgale, to pazīstu itin labi – Alūksne, Balvi, Viļaka, Rēzekne, Ludza. Meži daudzos gadījumos nav apsaimniekoti un kopti. Ir novērots īpatns uzskats – “labāk mežā neko nedarīt, lai pats aug!”. Protams, tas nav pareizi, jo, kopjot mežu, ieguvums nākotnē būs lielāks! “Savā vaļā” atstātā mežā vērojam visus dabiskos procesus, pašizretināšanos, nelielu pieaugumu; ja tā var sacīt – “mežs cīnās pats ar sevi”. Profesionāli saimniekojot, daudzas norises var paātrināt un ieguvums no tā būs tikai lielāks! Gana lielas mežu platības ir sliktā stāvoklī.

Vai tam ir finansiāli iemesli, vai tā būtu nezināšana, par ko jau runājām?

Visdrīzāk – nezināšana! Kopjot mežu, ieguvums pārsniegs ieguldīto! Kaut vai skatoties šī brīža kokmateriālu cenas – tās ir augstas. Nenoliedzami – kaut kāds ieguldījums meža kopšanā sākotnēji ir nepieciešams, bet īpašnieks to saņems atpakaļ ar uzviju!

Kas pieskatāmajā reģionā (Latgale), par ko runājām, ir lielākie mežu īpašnieki?

Aptuveni puse ir valsts meži. Privātajā sektorā tagad lielākie meži Latgales pusē pieder skandināviem – Sodra (pērnā gada lielais darījums ar mežiem). Par šiem mežiem – šaubu nav – viss būs labi, jo skandināvi savas tradīcijas mežu apsaimniekošanā turpina. Skandināvi ar savu pieredzi labi saprot, ka mežs ir drošs ieguldījums – ne velti lielākā daļa viņu pensiju fondu tiek ieguldīti tajos. Tad ir virkne nelielo meža īpašnieku.

Runājot par citu pieredzi, Skandināvijā saimniekošanas tradīcijas mežos ir senākas un pati sistēma ir citāda. Tur jau pasen ir meža īpašnieks un meža apsaimniekotājs. Īpašniekam var nebūt nekādu zināšanu par mežu un darbībām ar un ap to, bet skandināvu meža īpašnieks uztic apsaimniekotājam rīkoties viņa mežā. Īpašniekam ir pārliecība, ka šāda sadarbība  “nesīs” viņam gan sakoptus mežu, gan laika gaitā - naudu no tā. Tā ir profesionāla meža apsaimniekotāja būtība: ne ikkatram īpašniekam jābūt mežinieka izglītībai.

Izplatītākā suga Latgales pusē?

Privātajos mežos diemžēl skujkoki nebūs valdošie – visticamāk – tas būs bērzs vai apse. Priede un egle varētu būt trešajā, ceturtajā vietā. Atjaunošanās – 95% gadījumu – norit dabiski un tās rezultātā no jauna aug lapu koki. Nelielu daļu platību atjauno mākslīgi, pārsvarā stādot egli, bērzu un priedi. Latgalē nav daudz apsaimniekotāju, kas īpašniekam varētu profesionāli kvalitatīvi sagatavot augsni meža stādīšanai. Mēs piedāvājam īpašniekiem meža stādīšanu, protams, lēmējs (vai un ko) ir meža īpašnieks pats, mēs iesakām vairākus variantus, lai saimnieki var izvēlēties sev piemērotāko.

Kas pašam kā mežkopim tīkamāki – skuju vai lapu koki?

Ar profesionālu aci skatoties, jāvērtē meža augšanas apstākļu tips – kas noteiktajā vietā būtu piemērotākais! Man tīkamākie ir skujkoki, un, ja iespējams, izvēlos vai iesaku tos. Nedrīkst aizmirst, ka ir meža tipi, kuros likumdošanā noteikts atjaunot priedi (t.s. “priežu tipi”, kur vismaz 80% jāatjauno priede!). Skujkoks vienmēr ir bijis vērtīgāks, bet tā audzēšanas ilgums ir lielāks nekā lapu kokam. Ja nav meža zvēru postījumu, viena skujkoku augšanas mūžā var divreiz izaudzēt lapu kokus, piemēram, apses. Tas ir vērtēšanas jautājums!

Mežu novecošana Jūsu pieskatāmajās teritorijās – pārauguši meži, kas pamazām sabrūk, zaudējot vērtību… Vai to ir daudz?

Diemžēl, pāraugušus mežus esmu redzējis pietiekami daudz. Konsultējot īpašniekus, bieži nākas atkārtoti uzsvērt lielo risku, turot šādus mežus neskartus. Koki krīt, bojājas, pūst, no kā izriet, ka meža vērtība zūd un koksnes pieauguma praktiski nav! Mans darbības “lauks” teritoriālā ziņā nav viendabīgs, mani nogabali ir izkliedēti plašākā teritorijā, bet, kā jau teicu, esmu vecus mežus redzējis gana. Nezinu iemeslu, kālab cilvēki īsti nevēlas ticēt, ka Latvijā meži noveco, bet, runājot un rādot piemērus, izpratne pamazām rodas.

Kādi ir mežu pāraugšanas iemesli?

Dažādi. Pamatā jau atkal - nezināšana. Vēl gadās, ka mežs tiek mantots, jaunie īpašnieki mantojumu saņem, bet neaplūko, neinteresējas par to – viņiem ir mežs, lieliski, lai ir!

Ja es, piemēram, redzu 150 gadīgu priežu audzi, saku: “Koki pārauguši vismaz 50% to mūža. Šāda priede ir jācērt!” Kaut vai – lai dotu augšanas telpu jaunajai audzei un meža platību izmantotu, un tā dotu augļus vēlreiz! Protams, ir dažādas aizsargājamās un lieguma teritorijas vai aizsargjoslas, kur kailcirtes ir liegtas. Šeit koku paaudžu maiņu iespējams panākt ar izlases cirtēm.

Jautājumu nākas atkārtot – vai Latvijā mežus baisi izcērt? Drīz ainava mainīšoties un viss tapšot klajš…

Šādas runas skan daudzus gadus. Ir cilvēki, kas tieši tā gan domā, gan runā, bet visticamāk tā atkal ir nezināšanas vaina. Latvijā mežus “nepārcērt”, Latvijas mežos koksne uzkrājas un tā būtu jāizmanto! Protams, gadās, ka pie lauku mājas tuvākajam mežam ir pienācis laiks, un tas ir nocirsts. Tad ir vieta emocijām! Zināma negatīvisma pieskaņa tam visam ir. Taču – ja cilvēks piemājas dārzā vai laukā stāda kartupeļus vai sēj kviešus – viņam ir noteikts mērķis – ražai ienākot, to novāc. Daļu var saglabāt pašpatēriņam, daļu var pārdot, bet – paralēles noteikti velkamas ar mežu. Mežs – ja tā var teikt – pilda trīs uzdevumus – ekonomisko, sociālo un ekoloģisko. Priekšstats par mežu pārmērīgu izciršanu ir nepareizs, VMD ik gadu gatavo statistisko atskaiti. Tur redzams, kas notiek! Mežu platības un koksnes krāja tikai palielinās!

“Cilvēks, kas beidzis Meža fakultāti ir zaļāks par zaļu”

“Zaļo organizāciju” viedoklis pamatā izpaužas likumprojektos. Tas notiek sanāksmēs un sēdēs Rīgā. Es esmu par līdzsvaru un vienošanos! Jebkurā uzņēmējdarbības vidē pamatu pamatos likti ekonomiskie principi un intereses, tam jābūt līdzsvarā vides saglabāšanas lietām, kas svarīgi Latvijai kā valstij. Ir lietas, kas Eiropā ir sastopamas tikai Latvijā un ir labi, ka pārējā Eiropa ir ieinteresēta šīs lietas saglabāt!

Bet – ja kaut ko aizliedz – ja cilvēks no sava meža nevar iegūt to, kas pienākas, ienācies vai plānots, viņam nepieciešama kompensācija vismaz vidējo tirgus cenu līmenī, kādas tās šobrīd ir! Šībrīža kompensācijas sistēma ir greiza.

Piemēram, par patlaban noritošo “dabas skaitīšanu”. Zemniekiem bijuši vairāki grūti gadi – par daudz lietavu, par daudz sausuma… Zemniekam ir t.s. “avārijas fonds”, sacīsim, 50 ha meža. Ja šo fondu izmantot nevar, zaudējumi būs ap EUR 250 000, jo mežā ir “kaut kas atrasts”, kādēļ to nevar izmantot! Ja Eiropa vai Latvija vēlas saglabāt, tas pienācīgi jākompensē!

Praksē esmu piedzīvojis, ka nogabalā atrod aizsargājamu sugu, nogabalam piešķir lieguma teritoriju un pēc laika “lieguma iemesls” no teritorijas pazūd. Viņam vai tam (putns vai augs) tur nepatika vai citur ir labāk! Domāju, nepieciešams grafiks, laika posms, pēc kura lieguma teritorijas apsekojamas vēlreiz. Esmu dzirdējis, ka “vide jāsaglabā tāda, lai dzīvnieks spētu atgriezties šai teritorijā.” Varam gaidīt gadu, piecus, septiņus, desmit – kāda garantija vai iespēja, ka pēc divdesmit vai divdesmit pieciem gadiem putns vai augs tur “atgriezīsies”? Tikmēr mežs “stāv neskarts” un gaida… Būtu nepieciešams regulāra teritorijas apsekošana, jo – gadās – aizsargājamais objekts mīt kaimiņu teritorijā, kur, piemēram, pilnā sparā rit kopšanas cirte, par mītnieku neviens nezina un putnam cilvēka darbības netraucē! Pieļaujami, ka putns “pamestajā lieguma mežā” nav juties labi, bet izstrādātajā viņa dzīves apstākļi ir daudz labāki! Neapšaubāmi jābūt mehānismam, kā liegumu teritorijas tiek apsekotas, lai saprastu, kas tur notiek!

Jūsu mednieka gaitas. Kā ar sastaptiem retiem putniem un dzīvniekiem?

Neko ekskluzīvu sastapis neesmu! Pieļauju, manā pārziņā ir parastas, saimnieciski izmantojamas platības… Lāča pēdas esmu redzējis, dzīvu sastapt nav gadījies! Netālu Igaunijā lāču populācija ir gana liela, tur lāčus var medīt un Igaunijas pierobežā iespēja sastapt lāci ir lielāka. Manā pusē lāči “viesojas”, ienākot no Krievijas, tagad gan uz robežas daudzviet ir žogi, kur gan atstāti dzīvnieku migrācijas koridori.

Elektroniskā versija intervijai ir pieejama: https://www.zemeunvalsts.lv/ka-nozare-laiks-ritejis

Citi jaunumi

Meža inventarizācija

Palīgs meža apsaimniekošanā

Gribu pārdot mežu?!